Eiropas Savienības (ES) būtiskākie uzdevumi saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā ir apņēmīgi centieni šo karu apturēt, atbalsta sniegšana Ukrainai cīņā par tās brīvību, palīdzība Ukrainas bēgļiem un pilnīgas enerģētiskās neatkarības izveide, intervijā aģentūrai LETA norādīja Eiropas Parlamenta (EP) priekšsēdētājas vietnieks Otmārs Karass. Viņš uzsvēra, ka gan šis karš, gan arī Eiropas nākotnes konferences gaitā gūtie secinājumi liecina, ka mums ir jāveido kopīga ES ārlietu, drošības un aizsardzības politika.

Kā vērtējat Eiropas Savienības (ES) reakciju uz Krievijas iebrukumu Ukrainā?

Mēs saprotam, ka Latvijā uz Ukrainas kara tēmu cilvēki skatās gandrīz kā uz karu kaimiņvalstī. Tas ir ne tikai ES uzmanības centrā, tam ir jābūt visu pasaules demokrātiju uzmanības centrā, jo tas ir karš, nevis tikai kāds sīks konflikts, tas ir Krievijas karš pret Eiropas demokrātiju, pret mūsu izpratni par demokrātiju, pret mūsu kopīgajām vērtībām un mūsu izpratni par līdzāspastāvēšanu. Tas ir karš pret ES un demokrātiju, tāpēc mums pret šo uzbrukumu ir jācīnās kopā, jācīnās ar visiem mūsu rīcībā esošajiem instrumentiem.

Pagājušajā nedēļā ES Padomē nolēmām īstenot piekto sankciju paketi, un tagad mums jau ir jāgatavo sestā un septītā pakete gadījumam, ja Krievija karu neapturēs. Ir pilnīgi skaidrs, ka tas ir jādara. Mēs esam daudz iemācījušies, mums ir jānostiprina sava neatkarība no Krievijas - gan drošības līmenī, gan arī enerģētikas līmenī, tāpat mums jāstiprina arī vienotība ES iekšienē. Ja esam vienoti, tad esam arī daudz efektīvāki.

Šī kara pieredze ietekmē arī debates par Eiropas nākotni - no vienas puses, mums ir jāveido kopīga ES ārlietu, drošības un aizsardzības politika, no otras - Eiropas enerģētiskā savienība, lai mēs varētu būt pilnīgi neatkarīgi no Krievijas un izveidotu iekšējo solidaritāti ES iekšienē, lai palīdzētu viens otram, jo mūsu dalībvalstīs enerģētikas ziņā pastāv atšķirīga realitāte. Mums ir jāsūta spēcīga ziņa Krievijai un mums ir vajadzīga lielāka solidaritāte ES.

Tāpat mums ir vajadzīga arī kopēja bēgļu un migrācijas politika. Kā šobrīd, kad Polija, Baltijas valstis un Bulgārija uzņem vairumu Ukrainas bēgļu, bet mums ir nepieciešams solidaritātes mehānisms arī ES iekšienē, lai mēs varētu palīdzēt viens otram. Man ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu vēstījumam ir trīs pīlāri - cīņa pret Krievijas īstenoto karu un atbalsts Ukrainai tās cīņā par savu brīvību, mieru un suverenitāti, palīdzība bēgļiem un pilnīgas enerģētiskās neatkarības izveide.

Kāpēc tieši Austrijas kanclers ir pirmais Rietumu valstu līderis, kas devās tikties ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu Maskavā?

Pirms ierašanās Maskavā viņš apmeklēja arī Kijivu. Cik man zināms, viņš pārrunāja ar [Ukrainas] prezidentu [Volodimiru] Zelenski arī šo vizīti Maskavā. Esmu pārliecināts, ka viņa vizīte tika apspriesta arī Eiropas institūcijās. Protams, mums var būt atšķirīgi viedokļi par šo vizīti, tomēr Austrija vienmēr ir atbalstījusi pilnu sankciju paketi, un nepastāv pat baumas, ka Austrija būtu kaut kādā ziņā citādāk domājoša valsts, kas nevarētu runāt ES vārdā.

Es attiecos pozitīvi pret jebkādām sarunām, kas dod kādu labumu. Jāskatās, kāds būs šīs tikšanās rezultāts, taču skaidrs, ka ES stratēģija nemainās - cīnīties ar sankcijām pret Krievijas karu, paralēli izmantojot visus iespējamos kanālus, lai veiktu sarunas. Eiropas stratēģijā nekad nav bijusi tikai un vienīgi militāra atbilde. Mēs esam likuma, demokrātisku institūciju un kopīgu vērtību savienība - un tas ir gan šo sarunu, gan jebkādu ES lēmumu pamatā.

Bieži dzirdama kritika par ES politiku pret Krieviju, kas strādātu pret kādu demokrātisku valsti, bet var nestrādāt pret tādu autoritāru valsti, kāda šobrīd ir Krievija. Vai mums nav tā kaut kādā ziņā jāmaina?

Visupirms, nav tā, ka mēs tikai runātu vien, mēs arī rīkojamies. Piektā sankciju pakete ir stingrākā sankciju pakete, kādu jebkad esam apstiprinājuši. Sankciju paketes strādā. Turklāt šīs sankcijas nav tikai no ES puses, mums ir labas attiecības ar transatlantisko aliansi, ar ASV. Tāpat mums ir stingrs atbalsts arī no Lielbritānijas, Šveices, Austrālijas, Kanādas un citām valstīm. Rietumu pasaule cieši sadarbojas un strādā kopā. Un mēs rīkojamies. Otrkārt, ES pirmo reizi ir pieņēmusi lēmumu izmantot eiropiešu naudu, lai stiprinātu Ukrainas bruņotos spēkus. Daudzas mūsu dalībvalstis ir nosūtījušas Ukrainai bruņojumu, turklāt citas valstis, kas nav varējušas šādi rīkoties, ir nosūtījušas gan naudu, gan cita veida palīdzību. Domāju, ka šajā ziņā kopš 24.februāra ES ir bijusi vienota. Un tā ir absolūta nepieciešamība - ja neesam vienoti, tad mēs spēlējam Putina spēli. Mums jābūt vienotiem.

Eiroparlaments pagājušajā nedēļā spēra soli vēl tālāk un ar 93% balsojušo deputātu atbalstu pieņēma rezolūciju par pilnīgu enerģētikas embargo, pilnībā apturot enerģijas importu no Krievijas. Un mums ir pastāvīgi jāskatās, kas vēl būtu darāms cīņā pret šo agresiju un atbalstam Ukrainai un kādas tam būs sekas pašā Eiropā. Šo seku dēļ mums ir jāizveido īpaša programma, bet mēs vēlamies šo cenu maksāt. Turklāt šobrīd mums jau ir augstas enerģijas cenas, daudzi mūsu ražotāji nespēj ražot savu produkciju tā, lai gūtu peļņu. Mums ir arī jāmeklē labākie veidi, kā visu darīt atbildīgi, tomēr mēs vēlamies doties uz priekšu. Par to liecina arī [Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas] fon der Leienas un [Eiropadomes prezidenta Šarla] Mišelapaziņojumi, ka šī nav pēdējā sankciju pakete.

Arī Leiena apmeklēja Kijivu un skaidri pateica, ka ukraiņiem ir eiropeiska perspektīva. Viņa arī norādīja, ka nākamais ES solis būs Krievijas naftas importa apturēšana, kā arī mums jāizvērtē fosilās enerģijas jautājums, jo līdz šim ES katru dienu Krievijai maksā vienu miljardu eiro par enerģijas importu, kas kļūst par kara budžeta sastāvdaļu. Tāpēc ir ļoti svarīgi samazināt naudas plūsmu no Eiropas uz Krieviju. Mēs to apzināmies, tāpēc mums ir pavisam ātri jārod iekšējs Eiropas risinājums.

Viens no Eiropas nākotnes konferences rezultātiem ir secinājums, ka mums ir jāveido kopēja ārlietu, drošības un aizsardzības politika, mums ir jāinvestē mūsu aizsardzības iekārtās un visu dalībvalstu aizsardzības organizāciju savietojamībā - mums jābūt vienotākiem arī šajā ziņā, otrkārt, ātrāk jāpanāk enerģētiskā neatkarība no ārpasaules un jābūt solidārākiem ES iekšienē, palīdzot bēgļiem.

Kā prognozējat Ukrainas nākotni ES?

Vispirms mums ir jārīkojas ļoti skaidri un konkrēti, un to arī darām. Mēs to spējam darīt, ja esam vienoti, tātad tas ir politisks process. No otras puses mums ir jāpalīdz Ukrainai. Nupat noritēja donoru konference ukraiņu bēgļiem Varšavā, kurā no dalībvalstīm un mūsu starptautiskajiem partneriem tika savākti 10 miljardi eiro. Mums jāturpina rīkot šādas donoru konferences. Un ir pavisam skaidrs, ka pēc kara mums - ne tikai ES, bet visai globālajai sabiedrībai - ir jāpalīdz atjaunot Ukrainas infrastruktūra.

No Eiropas skatupunkta, Ukrainas pilsoņu politiskā griba [tuvināties ES] mums palīdz viņiem piešķirt naudu no sava budžeta. Līdz ar to mums tas drīzāk ir tikai procesuāls jautājums, kā atbalstīt Ukrainu, kamēr process, lai tā kļūtu par dalībvalsti, ir garš. Tas noteikti nav pāris dienu jautājums.

Politisks signāls, ko nosūtām, ir ES stingrais atbalsts Ukrainai, ar ko mēs ļoti skaidri parādām, kur ir Ukrainas nākotne. Turklāt šis nav tikai politisks signāls, mēs esam devuši iespēju izmantot ES budžeta līdzekļus. Mēs darām visu, kas mums šobrīd ir jādara, jo mūsu politiskā griba dienu no dienas nemainās - tā ir ilgtermiņa politiskā griba. Ukrainas pilsoņiem ir jāapzinās, ka esam viņu partneri, ka Ukrainas pilsoņi ir Eiropas pilsoņi.

Jūsu interešu lokā ir Eiropas nākotnes konference, kuras norise tuvojas noslēguma fāzei. Kā varat novērtēt tās panākumus?

Šis process vēl nav galā. Patlaban notiek plenārsesijas, kurās tiek apspriestas tūkstošiem pilsoņu idejas un vēlmes un kurās konkretizē darāmo un darītājus visās darba grupās. Pēc tam mums jāizvēlas, kurus projektus vēlamies īstenot, kādas būs to sekas. Turklāt visi mūsu soļi mums ir jāizkomunicē ar pilsoņiem. Manuprāt, mums ir nepieciešama konvencija, ES līguma izmaiņas, lai panāktu kopīgas aizsardzības, drošības un ārpolitikas politikas iedibināšanu, lai demokratizētu ES, dodot tai iespēju pieņemt demokrātiskus lēmumus, atsakoties no bezlimita vairākuma. Mums ir jātiek pie konkrētiem projektiem, kurus varam īstenot ātri.

Konferences darbs turpinās. Es pats esmu atbildīgs par rezultātu īstenošanu dzīvē, un šis posms sāksies 9.maijā.

Lai apkopotu skaidrus konferences rezultātus un sekas, vispirms ir jāapspriež ar dalībvalstu parlamentiem, valdībām, ar Eiropas Komisiju. Pēc tam tad arī sāksim rezultātus īstenot dzīvē.

Kā šī īstenošana dzīvē tiks kontrolēta? Kas to darīs?

Mēs jau paši esam likumdevēji, līdz ar to šī īstenošana ir mūsu pašu pārziņā. Eiroparlaments vadīs debates par īstenošanu dzīvē, un mums ir jāgarantē, ka rezultāti tiks īstenoti.

Cik smagi Eiropas Nākotnes konferences norisi ietekmēja tās sakrišana ar Covid-19 epidēmiju un tagad arī ar karu Ukrainā?

Viegli nebija. Esmu politiķis, man ir nepieciešams personīgs kontakts. Man ir jāvar paskatīties cilvēkiem acīs. No otras puses modernajā pasaulē mums ir pilnībā jāizmanto digitālās iespējas, tāpēc mums ir daudz interneta platformu, kuras lieto tūkstošiem cilvēku. Problēmas šī situācija mums radīja, tomēr jāņem vērā, ka komunikācija nākotnē nebūt nenotiks tikai klātienē, turklāt mēs varam sasniegt vairāk cilvēku, izmantojot digitālās platformas. Mums jāstrādā dažādos līmeņos - pilsoņu līmenī, parlamentārajā līmenī, kā arī digitālajā līmenī.

Mēs esam daudz mācījušies, viegli tas nebija, bet tagad mums ir jāīsteno gūtā pieredze dzīvē. Eiroparlaments ir lielākais daudznacionālais parlaments pasaulē ar vēlētiem deputātiem, līdz ar to mums ir jābūt īpašai lomai šajā procesā, vadot ieviešanas procesu un komunikāciju ar pilsoņiem.

Kā vērtējat pilsoņu aktivitāti?

Vienmēr jau varat teikt, ka vajadzētu vairāk. Bet šī bija pirmā reize, kad uzsākām šādu procesu, un, manuprāt, tas strādā. Pilsoņu paneļu darbības rezultāti ir ļoti konkrēti, ļoti ambiciozi, un tas ir tieši tas, kas mums ir vajadzīgs, lai dotu mūsu pilsoņiem iespēju būt daļai no debatēm par Eiropas nākotni. Jo Eiropas nākotne ir jūsu pašu nākotne.

Un kāda ir Eiropas nākotnes konferences attīstība? Kādu redzat turpinājumu?

Pašai konferencei ir jānoslēdzas. Bet mums no tās ir jāmācās, kā varam intensificēt pilsoņu dialogu mūsu ikdienas likumdošanas darbā. Mums visās dalībvalstīs un dažādos reģionos ir Eiropas informācijas centri, Eiropas skolas. Latvijā 1.maijā atvērsim krieviski runājošajam reģionam paredzētu "Europe Direct" informācijas centru. Mēs pastāvīgi meklējam iespējas uzlabot mūsu komunikāciju ar pilsoņiem. Tas neattiecas tikai uz Eiropas politiķiem, jo Eiropa ir visur - mums ir vajadzīgi visi pilsoņi, lai viņi Eiropas projektu, Eiropas ideju un misiju padarītu par savu. Mums ir jārada lielāka ierindas eiropiešu iesaiste, jo mēs visi kopā esam Eiropas nākotnes arhitekti. Ikviens no mums.