Ir pagājis gads kopš administratīvi teritoriālās reformas noslēgšanās, un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) ir devusi savu novērtējumu. Par to, kāds bijis pirmais gads pēc novadu apvienošanas, jautājam Ādažu novada domes priekšsēdētājam Mārim Sprindžukam (LRA).

https://www.youtube.com/watch?v=3sO8Bsri3ow&t=4s

Kāds jūsu ieskatā bija pirmais gads pēc reformas?

Es esmu mērs jau devīto gadu, un jāsaka, ka tas laikam bija mans grūtākais gads, kopš vadu pašvaldību. Bija tiešām ļoti, ļoti grūti. Īpaši ziemas periodā, kad bija jāsalāgo budžeti, kad bija jāsalāgo saistošie noteikumi, kas regulē dzīvi pašvaldībā, tā, lai ir vienlīdzība, tā, lai visiem pietiek, lai tas, pie kā iedzīvotāji ir pieraduši, turpinātos kaut vai minimālā pakāpē. Tas bija ļoti, ļoti sarežģīti.

Atšķirības Ādažiem no Carnikavas bija ļoti lielas?

Jā. Mēs it kā esam blakus pašvaldības, līdzīgas pašvaldības, draudzīgas pašvaldības, bet tomēr katra pašvaldība vēsturiski bija izvēlējusies citu stratēģiju. Piemēram, Ādaži bija lielu uzsvaru likuši uz izglītības sektoru, kas bija ļoti liels. Mums ir Latvijā lielākā vidusskola, mums ir liela mākslas skola, liela sporta skola, ļoti spēcīga interešu izglītība. Carnikava ir piejūras pašvaldība, kur vidējais iedzīvotājs drīzāk ir iebraucējs, kurš atbrauc vasarā, līdz ar to izglītības sektors bija mazs un bija akcents uz citām lietām. Līdz ar to budžeti bija atšķirīgi. Un to, ko Carnikava bija pieradusi dot cilvēkiem, piemēram, brīvpusdienas no pirmās līdz devītajai klasei, Ādaži, sarēķinot ar mūsu bērnu skaitu, kas ir četras reizes lielāks, vienkārši nevarēja samaksāt. Bija ļoti sarežģīti pielīdzināt un izskaidrot, kādēļ tas, kas līdz šim ir bijis pieejams, vairs nav panesams. Tagad mēs dzīvojam pirmo gadu kopā, un šobrīd kļūst mierīgāk. Tās emocijas sāk noplakt un cilvēki sāk saprast. Mēs esam kopā, un ko tad ķīvēties un stīvēties. Strādājam un dzīvojam kopā.

VARAM norāda, ka pašvaldības nostājušās uz attīstības ceļa. Kā ir ar Ādažu novadu un Carnikavu? Apvienošana ļauj cerēt uz ātrāku attīstību un kādās jomās?

Ja godīgi, tad domāju, ka mēs ar šo reformu atkritām attīstībā. Vismaz Pierīga noteikti zaudēja tempu. Es domāju, ka visa Pierīga bija aizņemta, lai savienotu savus komunālos dienestus, lai domātu, kur kurš ierēdnis sēž. Tā vietā, lai domātu par attīstību, par bērnudārziem, skolām un ielām, mēs vienkārši apkalpojām šo valdības ideju, ka reforma ir vajadzīga, ka jāreformē nevis tur, kur ir pustukšas skolas, bet pilnīgi visi. Arī Pierīga, par spīti argumentiem, ka nevajag vienot Mārupi ar Babīti, jo viņiem nav kopīga centra, vienalga vienoja. Vai arī mūsu Daugavas pusē Ulbroka, Saulkrasti... Es negribu minēt šos gadījumus, bet tie nebija ne loģiski, ne arī vajadzīgi. Manuprāt, varēja mierīgi tās pašvaldības neapvienot. Tas, ko vajadzēja darīt un joprojām vajag darīt, ir tiešām domāt par mēroga funkciju koordinēšanu, vienotu investīciju plānošanu. Vai mēs runājam par sabiedrisko transportu, vai mēs runājam par ceļu tīkla attīstību, vai mēs runājam kaut vai par policijas iecirkņu izvietošanu, par Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Tās būtu tās lietas, kas jādara, mērogā plānojot. Kaut vai izglītības attīstība. Kur būvēt jaunas skolas vai nebūvēt, ņemot vērā, ka Pierīga aug un Rīga dilst? Ir jāizšķiras politiski, kādu modeli veidot, jo kopumā bērnu skaits samazinās. Tas ir tas, kur ir vajadzīga sadarbība. Bet šī reforma to nekādā veidā ne veicina, ne stimulē. Drīzāk tieši otrādi. Mēs esam aizņemti ar ļoti tehniskām lietām, kā apvienot komunālās saimniecības, kā savienot kapitālsabiedrību ar aģentūru. Mēs vienkārši ņemamies, tādā šī vārda ne pašā pozitīvākajā nozīmē. Jo valdība tā izlēma un mums tas ir jādara. No attīstības viedokļa tas ir viens vai divi zaudēti gadi. Arī iedzīvotāji ir neizpratnē, jo attīstības centrs kaut kur nomigrēja. Ja carnikavieši varēja iet mierīgi uz savu domi Carnikavā pie stacijas, tad tagad bieži vien viņiem jābrauc kārtot jautājumus Ādažos, viņi savu deputātu vairs nevar tik viegli satikt. Domājot par visu Latviju kopumā, viennozīmīgi vara attālinājās no cilvēka, un tas ir objektīvs mīnuss. Un kā vārdā, es to īsti nemāku izskaidrot.

Vai nebūtu bijis loģiskāk visu Pierīgu apvienot vienā vai divos novados ar attīstības centru Rīgā?

Pierīgai centrs ir Rīga, un pusei Latvijas centrs ir Rīga. Puse Latvijas katru dienu brauc uz Rīgu strādāt vai sūta bērnus skolās. Tā nav īsti tāda Eiropas prakse. Piemēram, Kopenhāgena. Šī pilsēta sastāv no 12 pašvaldībām. Kopenhāgena nav viena pašvaldība. Var veidot šo metropoles modeli ļoti dažādi, un to varēja veidot, neapvienojot Pierīgas pašvaldības. Atstājot Babīti kā Babīti un Mārupi kā Mārupi, Ādažus kā Ādažus un Carnikavu kā Carnikavu. Es domāju, ka tas būtu bijis labāk. Bet ir tā, kā ir. Viennozīmīgi Rīgā vienmēr būs tādi pakalpojumi kā augstskolas, profesionālās izglītības iestādes, tehnikumi, lielās slimnīcas. Skaidrs, ka Pierīgas pašvaldībām nevajadzētu šādas funkcijas realizēt. Un tas mums kaut kādā ziņā ir ieguvums. Bet tādas jomas kā pirmsskolas izglītība, sporta infrastruktūra ir jāveido uz vietas. Iedzīvotāji nevēlas šobrīd dzīvot pilsētā, viņi brauc ārā. Ir kaut kādi priekšnoteikumi, kādēļ viņi nevēlas tur dzīvot. Mums kā Pierīgas pašvaldībām ir jāapkalpo šī attīstība, jānodrošina ielas, gaismas, ūdens, kanalizācija. Jo, ja cilvēki te jau ir, ja viņi mājokļus ir uzbūvējuši, mums ir jādara sava pienākumu puse. Tāpēc tāda vienkārša, mehāniska savienošana neko nedod. Bet ir jāveicina sadarbība. Lai vara būtu tuvāk cilvēkam, ir vajadzīgi vēlētie deputāti, un varai ir jābūt tuvu situācijai un cilvēkiem. Bet, ja mēs runājam par investīcijām, tad katrai investīcijai ir kaut kāds mērogs. Reforma būtu jāveic, vairāk skatoties uz reģionu kopumā un uz tām lietām, kur arī jaunajā mērogā ar 43 pašvaldībām tās ir par sīku. Mēs nevaram nosegt kvalitatīvi tādas funkcijas kā sociālās aprūpes pakalpojumi, vai tā ir deinstitucionalizācija, vai tie ir veco ļaužu aprūpes centri. Tur ir ļoti daudz vēl jādara. Un pašvaldības daudzos gadījumos ir par sadrumstalotu, lai to izdarītu. Tas pats sabiedriskā transporta tīkls, autobusi. Es nesaprotu, kāpēc centralizēti valstī no Autotransporta direkcijas tiek plānots sabiedriskais transports un mūs Pierīgā apkalpo reģionālie pārvadātāji, nevis "Rīgas satiksme".

Bet vai jūs būtu gatavi maksāt?

Protams!

Bija runa par trīs pagarinātajiem "Rīgas satiksmes" maršrutiem uz Pierīgu. Jau ir otrā vasara, bet autobusi nebrauc, jo ir jautājums, kurš to finansēs.

Iedzīvotāju blīvums ap Rīgu ir tik liels, ka viņi jau sen to gaida. Ādaži un Carnikava gribētu divreiz lielāku reisu skaitu, un tie būtu piepildīti. Bet šobrīd reisus plāno no tā, cik ir palicis subsīdiju budžets, un jaunu maršrutu var atvērt tikai uz kāda cita maršruta slēgšanas rēķina. Sanāk, ka Pierīga nekustas tik ātri, cik cilvēki gribētu (ieskaitot, ka gribētu maksāt), bet tik ātri, cik valsts ir ielikusi šajā mērķdotācijā sabiedriskā transporta kompensācijai, un iekš tā vāciņa mums te ir jāpriecājas un jādanco. Un tā ir nepareiza sistēma.

Kā tad šo atrisināt? Šobrīd Rīgā viena brauciena izmaksas ir divas reizes lielākas nekā biļetes cena, un Rīga nevar finansēt Pierīgas iedzīvotāju pārvadāšanu. Ādažu novada pašvaldība būtu gatava par to maksāt?

Ja mēs no "Rīgas satiksmes" izdalītu autobusu satiksmi, tas uzņēmums būtu jārestrukturē, jo mums īsti nav sakara ar tramvajiem vai trolejbusiem, vai sliežu saimniecību. Ja mēs varētu restrukturizēt "Rīgas satiksmes" autobusu pārvadājumu daļu, tad - viennozīmīgi. To varētu veidot kā vienotu uzņēmumu, kurā Pierīgas pašvaldības ieiet iekšā kā kapitāla daļu turētāji, kā mazākuma akcionāri. Mums būtu vienots uzņēmums, vienots tarifs, mums būtu vieni principi. Un brauciet vēl 15 kilometrus tālāk no Rīgas uz Ādažiem, uz Carnikavu, uz Saulkrastiem. Kur ir problēma? Un cik maksā, tik maksā. Turīgums Rīgā un Pierīgā ir vienāds. Cik tam e-talonam jāmaksā, tik jāmaksā. Pie tam, ja autobuss ir piepildīts, tad subsīdijas esamībai nav loģikas. Principā tiem maršrutiem jābūt rentabliem, ja tie ir piepildīti. Šobrīd jebkurš pārvadājums, arī Rīgā, ir subsidēts tikai tādēļ, ka ir šīs aizsargātās grupas. Manuprāt, tur ir jātaisa liela revīzija, tas tirgus ir diezgan kropļots un pārvadātāji izmanto sistēmas vājās vietas, piemēram, skaidras naudas norēķinus. Un mēs patiesībā nezinām faktisko pasažieru skaitu. Tur ir pierakstīšanas problēma, un, manuprāt, tā sistēma jau sen prasa reformu. Tas ir tas, kas mums reģionā būtu jādara. Bet administratīvi teritoriālā reforma pat negāja šajā virzienā. Reģionāla mēroga problēmas un funkcijas tā pat neskatīja. Piemēram, plānošanas reģionus kā sadarbības platformu. Tas nekalpo kā nozaru, ministriju un teritoriju vienošanās par kaut kādu pakalpojumu organizēšanu. Vai tas būtu sabiedriskais transports, vai policijas iecirkņi, vai profesionālo skolu sadarbība ar pašvaldībām vai skolām. Sadarbība ir nulle. Arī sociālie pakalpojumi. Sadarbība ir nulle. Ir tikai kaut kāds deinstitucionalizācijas projekts, kas ir viens segments. Visā pārējā mēs sēžam kā salas, un tas ir tas, kā, manuprāt, mēs kā valsts iegājām tādā "vingrojumā" - salauzt, saplēst lietas, kas jau labi strādāja, piemēram, komunālās saimniecības, ūdenssaimniecības, ceļu uzņēmumi, gaismas... Tur mēs visu laužam un lipinām kopā, gribi vai negribi. Bet tur, kur ir problēmas, mēs nedarām neko un domājam, ka tas notiks pats no sevis. Viennozīmīgi reformai bija jābūt vērstai uz visu publisko funkciju noklājumu, un tur, kur ir problēmas, tur kaut ko mainām. Nevis tur, kur nav problēmu, tur mēs jums piespiedīsim dzīvot kopā. Es to teicu ministram [Jurim] Pūcem (AP), es to teicu ministram Artūram Tomam Plešam (AP). Diemžēl tas nebija mērķis. Mērķis bija izveidot jaunu karti. Vēl vairāk. Ko mēs redzam šobrīd, kartē ir kaut kādas savējās pašvaldības, kurām mēs palīdzēsim, pārējie stāviet pie ratiem. Diemžēl pēc pēdējās investīciju finansējuma dalīšanas man ir pamats domāt, ka tas mērķis ir ļoti politisks.

Kā viens no būtiskākajiem ieguvumiem no reformas tiek minēts deputātu skaita samazinājums. Cik daudz naudas Ādažiem un Carnikavai izdevies ietaupīt uz šī rēķina?

Jā. Deputātu skaits ir samazinājies tieši uz pusi. Tās ir 15 darbavietas. Bet deputāti nesaņēma pilnu algu. Tajā pašā laikā mums nāk klāt jaunas funkcijas, kas izriet no valsts regulējuma. Līdz ar to mums administratīvās izmaksas nesamazinājās, bet pat pieauga par 200 000 eiro šajā gadā. Latvijā arī citās pašvaldībās administratīvās izmaksas ir pieaugušas. Tas, ko solīja ministrs Pūce, ka būs 180 miljonu eiro ekonomija jeb 4 miljoni no katras pašvaldības. Piedodiet! Tās ir muļķības! Nekāda administratīvā resursa ietaupījuma nav, jo mēs neesam izveidojuši efektīvākas sistēmas. Un uz vienām deputātu algām tos miljonus sakasīt nevar. Tur ir plika aritmētika, tā ir utopija. Kā arī šī savienošana prasa vēl tādus papildu izdevumus kā IT sistēmu pārkārtošana, pāriet uz vienotu grāmatvedības programmu, lietvedības programmu un tā tālāk. Tātad pirmajos divos gados viennozīmīgi būs izmaksu pieaugums, varbūt vēlāk tur, kur reģionos ir apvienoti daudzi novadi un tiešām nevajag padsmit būvvaldes, bet funkcijas var īstenot viena. Tur var būt kaut kāds administratīvo resursu ietaupījums. Bet ne gluži uz deputātu algām. Drīzāk uz šo kopējo administratīvo sistēmu. Varbūt, redzot Latviju kopumā, tā reforma bija vajadzīga un tai būs arī finanšu ieguvums ilgākā termiņā. Bet drīzāk reģionos, kur ir depopulācija un kur bija efektivitātes problēma, mazajās pašvaldībās, kur administratīvās izmaksas veidoja gandrīz pusi no budžeta. Pierīgā, es teiktu, mūs vienkārši vardarbīgi savienoja, ne gluži pēc tām pazīmēm, kā būtu gribējuši cilvēki. Piemēram, garkalnieši joprojām nāk pie manis un saka: "Māri, mēs gribējām uz Ādažiem, mūsu viedokli neprasīja." Es ļoti ceru, ka šo viedokli paprasīs, jo likums paredz Garkalnes pagasta likteni vēl lemt līdz 2023.gada beigām. Un, ja nu laiks tagad ir, tad izzināt iedzīvotāju viedokli, vai viņi grib pa labi vai pa kreisi, kurā centrā viņi grib saņemt pakalpojumus. Tas viss tika nosvītrots, pamatojoties ar steigu, ka nav laika un valsts iegūs milzu finanšu ieguvumus. Diemžēl tas viss ir čiks.

Ministrs Plešs uzskata, ka pašvaldībām šobrīd ir iespēja ietaupīt uz kopīgiem iepirkumiem. Tas tā ir?

Par šo argumentu es daļēji piekrītu. Piemēram, ja mēs pērkam sāli ielu kaisīšanai vai pērkam kaut kādus ārpakalpojumus lielākā apmērā, kaut vai darbinieku apdrošināšanu, tur es piekrītu. Mērogam ir nozīme. Iespējams, mēs varētu dabūt izdevīgākus iepirkumus. Šis arguments iztur kritiku. Bet tas nebija centrālais mērķis, kad to reformu sāka.

Kāda situācija kopumā ir ar novada budžetu? Vai nav tā, ka Carnikava kā enkurs velk Ādažus lejā?

Es negribu iet tādās detaļās, jo dzīvojam vienā ģimenē. Protams, bija īpatnības resursu pārvaldīšanā Ādažos un Carnikavā un mums bija pārsteiguma momenti. Lielajos Eiropas projektos atklājās kļūdas, un kopā mums tas radīja vairāku miljonu ietekmi uz budžetu. Vēl ir daži projekti, kur mēs ar bažām raugāmies, kā tur būs. Bet tā ir puse problēmas, kad tikai pēc laulībām uzzini, kas ir tajā groziņā un kā ir saimniekots. Tā galvenā problēma, ko es joprojām nesaprotu, kādēļ valdība jau trešo gadu pēc kārtas izņem no pašvaldību budžetiem gadā ap 100 miljoniem eiro, zinot, ka pašvaldību pakalpojumi aug, izmaksas aug. Tā vietā tiek radīts ļoti dīvains, kropls instruments, kā šī investīciju programma augstas gatavības projektiem, kuru vienreiz jau izšāva Covid-19 laikā, izdalīja naudu "helikoptera veidā" jeb vienalga kam, ka tikai ātra gatavība. Toreiz vēl varēja saprast, jo jāsilda ekonomika. Šogad tam nav nekāda pamata. Covid-19 ir piebremzējies, ekonomika nav īpaši jāsilda, inflācija skrien gaisā, pašvaldībām atņem viņu pašu ieņēmumus no iedzīvotāju ienākumu nodokļa. Iedzīvotāju naudu neiedod pašvaldībām, bet atdod valstij, un tad valsts rada kaut kādus savus jocīgus instrumentus kā investīciju programma. Viņi vai nu ļauj, vai neļauj pašvaldībām aizņemties noteiktiem mērķiem kredītus un to naudu sadala. Pie tam nav kādu loģisku kritēriju naudas sadalē. Izpētīju pēdējo investīciju programmu, kurā naudu nedabūja septiņas pašvaldības. Nevienu projektu nedabūja Ādaži, Mārupe, Saulkrasti, kas ir jaunie apvienotie novadi ar attīstības centriem. Mēs kļūsim pilsēta, ko arī uzspieda VARAM, norādot, ka mums jābūt pilsētai, jābūt attīstības centram. Bet tagad lasu, ka galvenais arguments, kādēļ neiedeva investīciju naudu, ir tas, ka Ādaži un Mārupe nav attīstības centri. Mārupe ir divas reizes lielāka par Stopiņiem. Tas, ko es redzu, ka, kad vajag reformu, tos attīstības centrus var izdomāt. Saulkrastus pumpēja uz augšu, un tur bija liela politiska griba. Tad, kad jādala nauda, tas vairs nav attīstības centrs. Mārupe, kas ir divas reizes lielāka par Stopiņiem, vairs nav attīstības centrs. Nožēlojami.

Vai tas ir saistīts ar vietējās varas politisko piederību, jo jūsu pārstāvētā partija nav valdības koalīcijā?

Nu, izskatās, ka tie 2 miljoni [eiro], ko kādreiz Saeima dalīja deputātu kvotās, ir bijuši ziediņi. Pašlaik dala 37 miljonus un dalīs vēl, jo tā programma plānota kā daudzgadīga. Pašvaldībām atņem 100 miljonus pašu ieņēmumu, rada kaut kādus nesaprotamus fondiņus, ko dalīt. Un nav jau tā, ka iedeva pareizajām lietām, piemēram, energoefektivitātei, skolu siltināšanai vai jaunu pakalpojumu radīšanai. Tur ir parki, dārzi, visādas ekstras, kas varbūt nebija obligātas vai kas nav primāras šajā brīdī, kad ir karš vai kad energoresursi sadārdzinās. Vai arī, ja apvienojam, tad dodam visiem, jo attīstības centriem ir jauna funkcija, jānodrošina kaut kas vairāk nekā līdz šim. Kaut vai savienojamība starp dažādiem pagastiem. Tas viss tur neparādās. Diemžēl, citēju žurnālistus, tur var redzēt, ka valdību veidojošajām koalīcijas partijām nav darīts pāri, bet Latvijas Reģionu apvienība ir aptīrīta, un es nezinu, par ko. Tā nevar darīt! Šajās pašvaldībās dzīvo cilvēki, kas ir balsojuši par visām partijām, un viņiem tiks liegti kaut kādi pakalpojumi, viņi cietīs. Tas ir nožēlojami, ja tā ir izpratne par reģionu un par pašvaldību attīstību.

Ko jūs darāt, lai Carnikavas iedzīvotāji nesajustos mazāk ietekmīgi novadā un nebūtu novada nomale?

Šis ir ļoti centrāls jautājums. Vispirms mēs centāmies definēt jau pašā sākumā, ejot uz vēlēšanām, ka galvenā vērtība būs vienlīdzība un līdzvērtība. Lai abu novadu cilvēki justos vienādi, lai ko mēs darītu, mēs mēģinām skaidrot, kādēļ tā sanāk. Piemēram, sociālajā atbalstā Ādažiem bija viena veida programmas, Carnikavai - citas. Saliekot kopā budžetus, to nevarēja pavilkt. Mums bija jāskaidro, kāpēc kaut kādas lietas kļūst labākas pret vēsturisko, bet kaut kādas lietas - sliktākas. Tās pašas brīvpusdienas skolās. Mēs sapratām, ka nevaram barot visus pēc kārtas. Ādažiem ir lielākā vidusskola Latvijā, un ietekme uz budžetu būtu miljons. Mēs izveidojām jaunu politiku, kurā atbalsts tika mērķēts uz daudzbērnu ģimenēm, trešā bērna ēdināšanai, rēķinoties, ka pirmos divus bērnus katra ģimene spētu uzturēt. Mēs balstījāmies arī uz Mārupes novada pieredzi. Veidojām arī jaunu politiku situācijās, kur sapratām, ka neder vecais Ādažu un vecais Carnikavas modelis. Veidojam jaunu principu, kas ir godīgs un taisnīgs visiem. Kaut vai runājot par pilsētas svētkiem. Protams, ka gadā, kurā pieaug energoizmaksas, nauda tiek novirzīta skolām, apkurei. Mums nebija plānoti tik lieli izdevumi. Mūsu apkures budžets beidzās jau aprīlī. Bet nevar būt tā, ka svētki ir tikai vienā pagasta pusē. Mums ir pilsētas dibināšana Ādažos, nu tad Ādažos būs pilsētas svētki. Taču Carnikavā ir tradīcijas, ir Nēģu svētki. Svētki jātaisa arī Carnikavā. Un mēs līdām no ādas laukā, lai atrastu finansējumu, lai izdomātu modeli, kā to īstenot. Varbūt vienkāršākus svētkus, vairāk darot pašiem, piesaistot vietējos mūziķus, pašdarbniekus. Bet svētki būs. Šīs ir dažas lietas, kā mēģinām nodrošināt līdzvērtību. Vai, piemēram, baseini. Cilvēkiem bija pieradums, ka baseins bērnudārzā ir bez maksas. Ādažos visi trīs baseini bija bez maksas. Mēs nevarējām vienkārši no 1.janvāra izlīdzināt šo sistēmu, lai visur ir līdzīgi. Mēs izvilkām līdz pusgadam, lai vismaz mācību gads notiek pēc iesāktiem principiem. Bet ir skaidrs, ka uz rudeni mums ir izaicinājums un mums vai nu visur jāslēdz šī iespēja, vai visur būs vienāda maksa, jo energoizmaksas visur ir vienādas un bērni ir vienādi. Lai ko mēs darītu, mums ir jāspēj paskaidrot, kāpēc, situācijai pasliktinoties vienā vai otrā pusē, tas ir bijis godīgi un vienlīdzīgi. Tas prasa no deputātiem lielu spēku izskaidrot, pamatot, ka tā nauda nav aizgājusi neceļos, karuseļos vai kādās muļķīgās lietās, ka tas ir labākais kopīgais, ko mēs kā novads varam darīt.

Jums domes sēdē bija asas diskusijas par baseiniem. Kāda šobrīd ir situācija? Vai Carnikavas bērni var tikt uz baseinu?

Var tikt. Taču no septembra vai nu nevarēsim vispār baseinus darbināt, jo energoizmaksas joprojām iet uz augšu, vai arī būs vienāda maksa. Pēc būtības tā ir interešu izglītība, tā nav obligāta, un nevar būt tā, ka vienā dārziņā ir jāmaksā 5 eiro, bet otrā - 50 centi vai necik. Katrs baseins ir energosistēma, un pēc būtības mums jārēķina, kāda ir pašizmaksa. Un izrādās, ka dārziņā, kurš prasīja bezmaksas iespēju, ir visdārgākā baseina uzturēšanas pašizmaksa, jo tur kurina ar elektrību. Diemžēl atklājumi ir dažādi un pretēji tam, kā kādam likās. Tāds ir šis apvienošanās process, tā ir ņemšanās. Bet tas arī liek auditēt jebkuru sistēmu, katra sistēma tiek vērtēta, salīdzināta, un tas varētu būt viens no reformas ieguvumiem. Otrs, tie ir zaudējumi, ka neredzam būtiskas lietas, kaut vai sabiedrisko transportu, un tur mēs braucam vecajās sliedēs. Lai gan laiks jau sen ir mainījies, iedzīvotāju skaits Pierīgā ir pieaudzis un sabiedriskais transports jāorganizē citādāk.

VARAM kā būtisku ieguvumu minēja cilvēkresursu pieejamības uzlabošanos un kapacitātes kāpumu. Kā to sajūtat Ādažu novadā? Vai ir vieglāk atrast kādus speciālistus, kuru līdz šim nebija?

Diemžēl ir otrādi. Braucot uz šejieni (interviju - red.), man bija saruna ar skolas direktoru. Mums ir 14 pedagogu vakances. Mēs nevaram atrast ķīmijas un fizikas skolotājus, citus pedagogus. Mums jādomā par stimuliem, kā viņus pievilkt. Tajā pašā laikā Izglītības un zinātnes ministrija veic reformu un pasaka, ka Pierīgā skolotājiem algas vairs necels, bet cels citiem, neskatoties uz bērnu skaitu vai kādiem kvalitatīviem rādītājiem. To pašu es redzu arī ar saimnieciskajiem dienestiem. Mums trūkst cilvēku, kas vada traktoru, pļauj zāli, vai darbinieku attīstības blokā. Mēs nespējam noalgot speciālistus algu skalā, kas ir no valsts uzspiesta. Turklāt Rīga un Pierīga ir vienots darba tirgus, un mēs neesam konkurētspējīgi. Šeit situācija kļūst sliktāka, un, ja mums trūkst jau pirmsskolas izglītībā pedagogu, tad, piedodiet, tas ir pakalpojums numur viens, kā dēļ pastāv valsts. Mēs šobrīd ejam ļoti, ļoti sliktā, nepareizā virzienā. Un reforma nekādā veidā šo neuzlabo, bet pasliktina. Piemēram, uz Ogri no Ikšķiles ļoti daudz pedagogu aizgāja, jo, izlīdzinot algas, tās pazeminājās. Arī daudzi pašvaldības darbinieki aiziet, un ne jau tādēļ, ka viņi ir lieki, bet tādēļ, ka viņus pielīdzina. Vai tā vajadzēja? Nezinu. Bija jādod iespēja pašvaldībām. Ja reiz tās ir lielākas, tad jāuzticas, jādod lielāka finanšu brīvība. Atdodiet tos iedzīvotāju ienākuma nodokļa 80%. Ja veic reformu, tad bija domāts, ka pašvaldības būs lielākas, jaudīgākas, saimnieciskākas. Ļaujiet mums saimniekot. Bet tendence ir pretēja. Pašvaldībām ņem naudu nost un dala ļoti dīvainā algoritmā. Tā ir ļoti slikta pārvaldība.

Vai algu celšana kaut ko atrisinātu?

Te jāskatās kompleksi. Ir alga. Ir slodze. Un ir arī skolas prestiža jautājums. Tas, ko redzu Rīgā, ir ļoti labas, prestižas Rīgas centra skolas un ģimnāzijas, kurās ir milzīgs konkurss, un arī Pierīgas bērni tur grib tikt iekšā. Un ir mikrorajonu skolas, kas bieži vien ir pustukšas, un tajās ir problēmas ar izglītības līmeni un arī ar pedagogiem. Un nav tā, ka bērni no Pierīgas ļoti gribētu tikt mācīties Rīgas mikrorajonu skolās. Mēs esam kaut kur iebraukuši grāvī, jo esam izveidojuši kaut kādu elitāru skolu grupu, kurā visi grib ielauzties, un ir kaut kādas tās pārējās, kurās - kā sanāk, tā sanāk. Plus vēl otra problēma - Pierīgā bērnu skaits aug un augs vēl līdz 2030.gadam. To mēs redzam prognozēs. Tas nozīmē, ka mums būtu jābūvē jaunas skolas. Lai būvētu jaunas skolas, mums jāņem aizņēmumi. Bet Ādažiem un Carnikavai jau ir divas jaunas skolas uzbūvētas, un mēs nevaram ņemt vēl vienu kredītu. Mums tam vienkārši nav naudas. Vai arī te jābūt mērķētam valsts investīciju atbalstam, kā, piemēram, tie 37 miljonie eiro, ko sadalīja politiski. Ja tos dalītu pēc mērķiem, tad vajadzēja dot naudu jaunu pakalpojumu pieejamībai attīstības centros.

Bet, ja jūs uzcelsiet jaunu skolu, ko liksiet tur iekšā? Jums jau vecajā skolotāju trūkst.

Tāpēc saku, tas ir komplekss jautājums - telpas, pedagogu amata prestižs, ko veido atalgojums un darba apstākļi, gan arī šī valsts politika, ko es minēju, par elitārajām skolām un pārējām.

Bet ar ko elitārā skola ir elitārāka par parasto?

Tāpēc, ka tur ir atlases bērni. Tur uzņem tikai tos, kam ir labākie sasniegumi matemātikā vai citos priekšmetos. Somijā princips ir pretējs.

Kādēļ šajās elitārajās skolās netrūkst skolotāju?

Domāju, ka arī tur trūkst. Man bērns mācās 3. ģimnāzijā, un tur ir pedagogu problēmas tieši tāpat kā Pierīgā. Tas, kas notiek Rīgā un Pierīgā, ir pedagogu pārpirkšana. Pašvaldības mēģina izdomāt arvien jaunus "vingrojumus", lai piesaistītu pedagogus. Mēs īstenībā nozogam viens otram pedagogus. Un tas arī nav risinājums - pārsolīt. Ir kopumā jāmaina situācija, kurā pedagogi pārstrādājas. Jo nav tā, ka viņi no darba aiziet tikai algas dēļ. Viņi aiziet arī tādēļ, ka izdeg. Ir jāmaina šīs slodzes, tās ir jāsalāgo ar samaksu tā, lai sistēma ir godīga. Šobrīd Pierīgā, kur ir vispilnākās skolas, kur ir vislielākās klases, tām Izglītības un zinātnes ministrija sola algu nepielikšanu. Bet reģionos, kur klases ir pustukšas un nav tik lielas pārstrādāšanās, tur būs algu kāpums, jo tur pielīdzina valstspilsētas un vēl kaut ko. Tas nav pareizais signāls, ko dod Pierīgas pedagogiem. Tas nav risinājums. Protams, ja viņi sajūt, ka viņu darbu neciena, jau no ministrijas puses dod šādu perspektīvu, tad skolotājs sāk domāt. Varbūt, ka jādara kaut kas cits. Viņam ir laba izglītība, darba tirgus meklē cilvēkus. Mums jādomā vidējā termiņā, nevis kā uz vēlēšanām izšaut kaut kādu ideju, kas dažiem patīk un par ko politiķus mīl, un cerēt, ka tagad par viņiem balsos, jo tie, kuri viņus nemīl, to ir mazāk, bet tie lai balso, kā grib. Man ir sajūta, ka tas viss ir tādā īstermiņa politikā veidots, nevis pēc būtības, centrējoties uz akūtajām problēmām, kādas ir izglītībā. Es varbūt neesmu izglītības speciālists, bet domāju, ka nedrīkst skatīties atalgojuma koeficientu spēli, neredzot kopumā situāciju - pārbāztās Pierīgas skolas iztukšotu Latviju un Rīgu.

Ādažos joprojām trūkst vietu bērnudārzos?

Pagājušajā gadā Ādažos un Carnikavā izveidojām 300 jaunas vietas bērnudārzos un mums nedaudz uzlabojās situācija ar rindu. Bet tendences ir viennozīmīgas. Bruņotajos spēkos karavīru skaits pieaug, būvatļauju skaits Ādažos un Carnikavā pieaug. Tādēļ mums vajadzētu būvēt klāt vēl, bet pašreizējā finanšu situācijā es neredzu, kā to izdarīt. Mums ir dažas idejas, kā tuvākajos gados izvilksim, bet pareizi būtu veidot mērķētu valsts atbalsta politiku to pakalpojumu sniegšanai, kur ir skaidri redzams pieprasījums. Demogrāfija ir visprecīzākā zinātne. Pierīgā bērnu skaits augs. Tajās pašvaldībās, kas ir Mārupe, Ādaži, viennozīmīgi būs jābūvē izglītības iestādes. Rīgā, piemēram, bērnu skaits uz 2030.gadu samazināsies par piekto daļu. Tur nevajadzētu būvēt. Līdz ar to ir divi varianti - vai nu dot investīcijas Pierīgai, vai kaut ko darīt ar Rīgas skolām, lai tās būtu pietiekami pievilcīgas, lai no Pierīgas turp brauktu bērni. Te ir vajadzīga sadarbība, modelis un dati. Šobrīd mēs joprojām esam feodāli. Katra pašvaldība cīnās par sevi. Mēs Pierīgā mēģinām veidot "Rīgas metropoles" biedrību, kas ir brīvprātīga iniciatīva un neizriet no kaut kāda likuma. Plānošanas reģionam pēc mūsu sistēmas ar šo vispār nav jānodarbojas. Viņi ir kaut kāda projektu ieviešanas struktūra. Tas viss ir aplami. Ir pēdējais laiks ieraudzīt, ka valsts ir par lielu reģionu specifiskām situācijām un ir jāveido platforma sadarbībai starp ministriju un reģionu, kurā stūrē politiku, kurā virza finanses un, kopīgi sadarbojoties, virza pareizajā virzienā.

Varbūt bija kļūda likvidēt rajonu līmeņa pašvaldības?

Jā, tā varbūt bija kļūda, jo šodien mēs redzam, ka tieši tur ir tās problēmas. Es nesaku, ka obligāti ir jāvēl - gan Igaunijā, gan Lietuvā ir kaut kāds reģionu sadarbības modelis. Tas ir atšķirīgs, bet tas ir. Latvija ar savu administratīvi teritoriālo reformu vienkārši pārzīmēja karti. Un, cik es sapratu no VARAM, viņi bija veikuši aptauju, kuras būtu tās funkcijas, kuras gribētu deleģēt uz leju vai darīt kopīgi. Viņi bija gatavi atdot visus zemākas nozīmes ceļus pašvaldībām ar kaut kādu finansējumu. Visas pārējās ministrijas pateica, ka tām ir labi, ir komforts. Mums ir silti, mums neko nevajag atdot. Tas nav pareizi. Jaunajai Saeimai ar to būs jānodarbojas, ir vajadzīgs jauns reģionu likums, un šīs funkcijas ir jārealizē un tie maki ir jāliek kopā gan no ministriju puses, gan no pašvaldību puses. Citas naudas jau nav.

Latvijā ir mazāk nekā 2 miljoni iedzīvotāju, kas pasaules mērogā ir viena neliela pašvaldība. Varbūt mums vispār nevajag pašvaldības?

Šāds modelis jau ir Krievijā. Postpadomju sistēmā pašvaldības būtībā ir centralizētā budžeta daļa. Pašu ieņēmumi ir ļoti nebūtiski. Viņi dzīvo centrālā budžeta ietvarā, kur no centra pārdala uz leju. Tas, kas pēc reformas notiek, ir ļoti līdzīgi. Latvija kopē nevis Eiropas modeli, kur pašvaldības ir autonomas un tendētas uz to, lai kāpinātu pašu ieņēmumus, vienotos ar iedzīvotājiem par tādiem nodokļiem un nodevām, lai tos virzītu uz pašiem novada iedzīvotājiem vajadzīgām lietām. Mēs no tā ejam prom. Nauda tiek pārdalīta par labu centrālajam budžetam, kurā politiķi pēc savas saprašanas dod kaut kādiem mērķiem un pašvaldībām, kurās šķiet, ka ir pareizi. Un tā ir nepareiza pieeja. Jo tie cilvēki, kuri dzīvo Cēsīs vai Ādažos, vai Liepājā, labāk zina, ko viņiem vajag. Viņiem bija pieteikti trīs projekti. Ministrija atbalstīja nevis pirmo vai otro, bet trešo. Tādēļ to negaršīgāko projektu pašvaldība ir spiesta realizēt, lai gan tās prioritātes bija citas. Taču tos pirmos divus nosvītroja. Tā ir ačgārnība. Es tiešām ļoti gribētu redzēt šo ranžējuma tabulu, kā šie projekti tika vērtēti, jo diemžēl tas, ko es izlasu VARAM atbildē žurnālistiem, ir, ka Ādaži, Mārupe, Saulkrasti nav attīstības centri. Kas tad viņi ir? Kāpēc jūs veidojāt tādu Ādažu novadu, ja tam nav attīstības centra? Ja mums ir jākļūst par pilsētu jūsu pašu VARAM spiediena dēļ. Sanāk, ka nauda ir jasadala tā, kā jāsadala, bet pēc tam pievilksim ieganstus, kādēļ jums vajadzēja vai nevajadzēja saņemt. Tā vietā, lai veidotu plānošanu izglītībā, tā vietā, lai mēs plānotu un dotu naudu Pierīgas problēmu risināšanai un reģioniem, reģionu problēmu risināšanai, lai būtu mērķēts atbalsts. Lai tā nauda iet kopīgam labumam, nevis siltiem baseiniem vai strūklakām. Tā nav. Tur nav nekādu izmaiņu izlīdzināšanas fonda līdzekļu sadalē. Bija sarunas ar Finanšu ministriju. Nav pat plānots sākt šo reformu. Tagad ir vēlēšanu gads. Un notiek šķērdēšana, naudas kaisīšana mēra laikā. Ir taču karš. Mums ir ļoti, ļoti jāsaliek kopā mērķi ar naudu un tēmēti jārīkojas. Valsts ir ļoti sarežģītos apstākļos. Mēs pat nezinām, kā ziemu pārlaidīsim. Šobrīd maki ir jāliek kopā tieši tiem kopīgajiem izaicinājumiem. Un nekādu kaisīšanu un nekādu helikopteru. Par to aizmirstam. Tēmēti!

Bet saka, ka tēmēti nevar izdarīt, jo trūkstot datu...

Mums kā pašvaldībai neviens neko nepajautāja. Viņi tur augšā redz labāk. Nav pat dialoga. Pašvaldības dzīvo savā plauktā, valdība - savā plauktā. Bet valsts mums ir viena.

Ādaži Latvijas mērogā ir ļoti atšķirīga pašvaldība, jo tai ir jāsadzīvo ar NATO militāro bāzi, kam noteikti ir gan savi ieguvumi, gan arī mīnusi. Piemēram, vai militāro bāzi nav plānots paplašināt un ko tas nozīmētu Ādažu novadam?

Ar visiem ministriem man ir bijusi ļoti cieša sadarbība. Mēs sazvanījāmies arī brīvdienās un risinājām jautājumus, jo situācijas rodas vienmēr. Vai tie ir ugunsgrēki, vai kāda bumba nokrīt nepareizi, vai kādi trokšņi, vai nakts mācības. Mums dialogs ar Aizsardzības ministriju nesanāk. Ministrs nav bijis manā kabinetā un es neesmu bijis viņa kabinetā. Protams, mēs kaut kad tiekamies un sarokojamies. Arī tur vaina laikam ir politiskajā piederībā, tā es to saprotu. Bet jautājumu, ko risināt, ir ļoti daudz. Es uzskatu, ka arī militārajām pašvaldībām, tāpat kā tas ir Eiropā, būtu jāsaņem nodokļi no tās infrastruktūras, kas tur ir. Tad iedzīvotājiem ir kaut kāda kompensācija, labums no tām neērtībām, ka ir trokšņi, negadījumi. Bet mums rodas tik pat liela pilsēta, kādi ir Ādaži, tikai Gaujas otrā pusē, kas nemaksā nekustamā īpašuma nodokli. Tur ir apaļa nulle. Un netiek iekasēts arī iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Jo karavīri tiek atvesti ar autobusiem, un, ja viņi dzīvo kazarmās, viņi nevar piedeklarēties kazarmās. Tikai tie, kuri nopērk mājokli Ādažos, kuri drīzāk ir virsnieki ar ģimenēm, tikai tie kaut kādā veidā piedalās pašvaldības budžetā. Un arī šajā gadījumā mums ir jārunā gandrīz no spēka pozīcijām vai no bezizejas pozīcijām. Jo, ja jūs mums nemaksājiet nodokļus, par kādu naudu lai mēs labojam ceļus apkārt poligonam, kuri vajadzīgi gan mums, gan jūsu militārajai tehnikai. Tā nauda tiek panākta investīciju veidā ar lielu stīvēšanos. Kaut vai ūdenssaimniecības jaudu palielināšana. Mums bija jāpierāda, ka, ja jūs tā augat, tad mums pietrūks attīrīšanas iekārtu jaudas un jums ir jānopērk sava kvota, tāpat kā "Orkla" pērk. Un atkal mēs tam tērējam laiku un resursus. Un viņiem ir jādomā, vai pirkt formas vai atdot pašvaldībai. Tā nav pareiza sistēma. Arī viņi, tāpat kā jebkura saimniecība, nelido pa gaisu. Viņu bērniem vajadzīgas skolas, bērnudārzi, veselības aprūpe. Tādēļ viņiem būtu jāpiedalās nodokļu sistēmā. Tā, kā tas ir Dānijā, Zviedrijā un Vācijā. Mums nekas nav jālūdz. Lai jums veicas! Paplašināties! Bet šobrīd mēs esam tādā lūdzēju lomā. Un arī šeit tā filozofija ir līdzīga kā ar to iepriekšējo problēmu. Pašvaldības tiek pataisītas par lūdzējiem, par politiskām prostitūtām.

Kā jums izdodas sadarboties ar kādreizējo Carnikavas novada politisko vadību? Koalīcijas veidošanā gāja karsti. Vai kaislības ir mazinājušās? Vai joprojām ir jāmeklē sarežģīti kompromisi?

Gads ir pagājis. Mēs sastrādājamies un konsultējamies. Tie jautājumi ir pietiekami sarežģīti. Es mēģinu izvairīties no kaut kādas publiskas pirkstu rādīšanas - labie, sliktie, pareizie, nepareizie. Viņi darīja labāko savā situācijā, mēs darām labāko savā situācijā. Es vairāk domāju par to, lai iedzīvotāji, kas dzīvo apvienotajā novadā, tiešām justos līdzvērtīgi. Aiz katra deputāta stāv cilvēki. Viņus ir ievēlējusi konkrēta cilvēku grupa, un šī cilvēku grupa arī ir jāciena. Līdz ar to mēģinu deputātu vidē veidot principu, ka visi ir vienlīdzīgi un nav tā, ka koalīcija aiz slēgtām durvīm izlemj jautājumus un paziņo, ka mums ir pietiekams balsu skaits. Mēģinu veidot godīgu, caurskatāmu procesu. Visi lēmumi tiek pieņemti sēdēs, visiem informācija pienāk vienā laikā, un deputāti ir vienlīdzīgi. Tādas principiālas atšķirības, vai tu esi koalīcijā vai opozīcijā, īstenībā nav. Un tā ir atšķirība no tās politiskās kultūras, kas ir Saeimā un kas ir arī Rīgas domē. Mēs tam esam pārkāpuši. Jā, man dažreiz ir nekomfortabli, man kāds sirmāks mats ir kļuvis, domes sēdes ir garākas un dažreiz emocijas ir karstas, bet ilgtermiņā tas atmaksājas, jo vairums lēmumu tiek nobalsoti vienbalsīgi un veidojas cieņpilnas attiecības. Tie karstumi pāriet, un agri vai vēlu mēs sākam uzticēties. Iet uz labo pusi.

Visbeidzot, jāapsveic jūs ar Ādažu kļūšanu par pilsētu no 1.jūlija. Tas ir tikai statusa un nosaukuma jautājums, vai tomēr ir kādi reāli ieguvumi?

Gan Mārupe, gan Ķekava, gan Ādaži iebilda VARAM, nu kāpēc mums to pilsētu ir jāveido, jo mums nav tāda viendabīga centra. Piemēram, Ķekavai ir četri centri - Daugmale, Ķekava, Baldone, Baloži. Ādažiem ir divi izteikti centri - Ādaži un Carnikava. Pilsētas nosaukuma piedēvēšana mums nekādu labumu nedod. Daudziem uzņēmējiem un iedzīvotājiem bija bažas, vai tādēļ necelsies nodokļi. Tādu tiešu negatīvu seku nav, bet protams, ja mēs skatāmies no urbānā deķa, tad, protams, mēs jau sen esam pilsēta. Šeit ir ielas, gaismas, apakšzemes infrastruktūra u.c. Bet man labāk patiktu, ja tas būtu demokrātisks lēmums, no apakšas. Jo, ja mēs jūtamies kā pilsēta, tad saucamies par pilsētu. Ja mēs gribam labāk justies kā lauku teritorija, tad arī tā ir vērtība, kas jārespektē. Bet to mums uzspieda likuma paketē, administratīvi teritoriālās reformas ietvarā, un tāpēc mani izbrīna tas, ka tad, kad vajag, mūs sauc par pilsētām, bet tad, kad jādala nauda, tad nē, jūs neesat attīstības centri. Es šito nesaprotu! Šaujiet mani nost. Tur nav ne principu, ne loģikas. Likums pateica, ka mums 1.jūlijā jābūt pilsētai, labi, būsim pilsēta. Šaujam šampanieti!